Redz', cik dažādi viedokļi. Guļbūvju norietā vainojama ir vairāku apstākļu sakritība. Līdzīgi kā arre arī es domāju, ka pie vainas lielā mērā ir daudzie atbaidošie guļbūvju piemēri, kas sabūvēti bezgaumības, zināšanu trūkuma, līdzekļu taupīšanas vai pofigisma dēļ. Par eļļošanu arī daļēji varu piekrist, ka labāk uzreiz ieplānot, ka guļbūvei būs tās dabīgais pelēkais tonis. Ja kāds tomēr ļoti grib saglabāt citu krāsu, tad jāņem piemērs no skandināviem, kuru eļļas kalpo labi un koku daļēji iekonservē. Atceros, ka pie šosejas pirms Valmieras kreisā pusē bija viena koka ēka, pie kuras stāvēja plakāts, ka šī ēka krāsota ar Pinotex. Laikam paši izplatītāji nezināja, kā viņu produkts jāpielieto, ja pieļāva to, ka jau pēc dažiem gadiem ēka bija briesmīgi nolupusi un darbojās kā anti-reklāma. Ja tāds tirgotājs iestāsta cilvēkam blēņas, tad ko tur brīnīties?
Par virpoto baļķu guļbūvēm - man liekas, ka katrai valstij šī virpoto guļbūvju sērga ir jāizslimo. Pie mums tās kā lēta alternatīva parādījās līdz ar pirmajām virpām, kur varēja iegūt 200mm un resnākus baļķus, bet ar laiku vairums saprata, ka nepietiek tikai ar cilindriska baļķa iegūšanu. lai izgatavotu kvalitatīvu koka ēku. Ekspluatācijas laikā izlīda ārā tik daudz problēmu, ka ražotāji pamazām sāka atteikties no šīs idejas. Taču, kad pirms dažiem gadiem biju guļbūvju izstādē Maskavā, tad tur virpotās guļbūves tikai uzskāka savu uzvaras gājienu. Hallē ražotāji nekautrējās demonstrēt svaigi virpotu baļķu sienu paraugus, kuri vēl pārklāti ar kaut ko Pinoteksam līdzīgu. Nu pilnīgs sviests un kaitniecība. Arī tur klientiem ir jāapjēdz, ka viņi tiek čakarēti, lai pieprasījums mainītos. Bet somi malači - tomēr atrada veidu, kā savaldīt cilindrisko baļķi. Iespējams, ka visu tik tiešām izsaka polārā priede, kuru vēl pareizi nožāvē un atlasa. Speciāli vienreiz apstājos pie milzīgas viesnīcas, ko ražoja Honka, lai atrastu, kur piesieties, bet pa visu ēku atradu tikai dažus baļķus, kuriem bija nepieņemamas plaisas. Varbūt daži baļķi ar greizškiedrainību izspruka atlases ciklā. Arī klientiem viņi iemācījās iestāstīt, ka virpots baļkis ir Ok, un tagad, piemēram, Japānā pat grūti klientam iestāstīt, ka bez frēzbaļķu mājām ir arī citi varianti. Jebkurā gadījumā man prieks, ka virpotās pie mums uzrodas aizvien mazāk. Sajūsmā neesmu arī par Kānādas paksi, kuru pie mums ievazāja deviņdesmitajos. Brīvdabas muzejā gan var atrast apaļo baļķu ēkas, bet tās esot cēluši trūcīgākie ļaudis. Turīgākie atļāvās no abiem sāniem tēstos baļķus, kas padarīja ēku praktiskāku.
Ok, iemesli problēmai aptuveni bija nojaušami, bet vai tiešām vienīgā alternatīva ir padoties un labajiem meistariem pārprofilēties uz citu jomu? Ir viena organizācija, kas apvieno koka māju ražotājus. Ir arī amatniecības kamera, kas varētu tomēr pacīnīties par guļbūves tēla spodrināšanu. Apkopošu te izskanējušos viedokļus, nosūtīšu abām organizācijām un ziņošu, kāda būs atbilde.
Vēl iedomājos, ka Latvijā varbūt trūkst neatkarīgo inspektoru, kas varētu asistēt klientam guļbūves izgatavošanas procesā, un laicīgi brīdināt par riskiem. Varbūt tas ir risinājums tiem, kas grib labu rezultātu, un nepažēlos mazu % no kopējās tāmes? Jeb tā ir utopiska ideja?
Par virpoto baļķu guļbūvēm - man liekas, ka katrai valstij šī virpoto guļbūvju sērga ir jāizslimo. Pie mums tās kā lēta alternatīva parādījās līdz ar pirmajām virpām, kur varēja iegūt 200mm un resnākus baļķus, bet ar laiku vairums saprata, ka nepietiek tikai ar cilindriska baļķa iegūšanu. lai izgatavotu kvalitatīvu koka ēku. Ekspluatācijas laikā izlīda ārā tik daudz problēmu, ka ražotāji pamazām sāka atteikties no šīs idejas. Taču, kad pirms dažiem gadiem biju guļbūvju izstādē Maskavā, tad tur virpotās guļbūves tikai uzskāka savu uzvaras gājienu. Hallē ražotāji nekautrējās demonstrēt svaigi virpotu baļķu sienu paraugus, kuri vēl pārklāti ar kaut ko Pinoteksam līdzīgu. Nu pilnīgs sviests un kaitniecība. Arī tur klientiem ir jāapjēdz, ka viņi tiek čakarēti, lai pieprasījums mainītos. Bet somi malači - tomēr atrada veidu, kā savaldīt cilindrisko baļķi. Iespējams, ka visu tik tiešām izsaka polārā priede, kuru vēl pareizi nožāvē un atlasa. Speciāli vienreiz apstājos pie milzīgas viesnīcas, ko ražoja Honka, lai atrastu, kur piesieties, bet pa visu ēku atradu tikai dažus baļķus, kuriem bija nepieņemamas plaisas. Varbūt daži baļķi ar greizškiedrainību izspruka atlases ciklā. Arī klientiem viņi iemācījās iestāstīt, ka virpots baļkis ir Ok, un tagad, piemēram, Japānā pat grūti klientam iestāstīt, ka bez frēzbaļķu mājām ir arī citi varianti. Jebkurā gadījumā man prieks, ka virpotās pie mums uzrodas aizvien mazāk. Sajūsmā neesmu arī par Kānādas paksi, kuru pie mums ievazāja deviņdesmitajos. Brīvdabas muzejā gan var atrast apaļo baļķu ēkas, bet tās esot cēluši trūcīgākie ļaudis. Turīgākie atļāvās no abiem sāniem tēstos baļķus, kas padarīja ēku praktiskāku.
Ok, iemesli problēmai aptuveni bija nojaušami, bet vai tiešām vienīgā alternatīva ir padoties un labajiem meistariem pārprofilēties uz citu jomu? Ir viena organizācija, kas apvieno koka māju ražotājus. Ir arī amatniecības kamera, kas varētu tomēr pacīnīties par guļbūves tēla spodrināšanu. Apkopošu te izskanējušos viedokļus, nosūtīšu abām organizācijām un ziņošu, kāda būs atbilde.
Vēl iedomājos, ka Latvijā varbūt trūkst neatkarīgo inspektoru, kas varētu asistēt klientam guļbūves izgatavošanas procesā, un laicīgi brīdināt par riskiem. Varbūt tas ir risinājums tiem, kas grib labu rezultātu, un nepažēlos mazu % no kopējās tāmes? Jeb tā ir utopiska ideja?
