Ar puķiku pildīts koka karkass ir marasms nākotnei. Lai no kāda lrņķa uz koku skatīsieties, nākotnē tas jau būs savādāks. Koks staigās, vai tas parasta bruse vai ēvelēts (kalibrēts). Tas ir no prakses, nevis teorētiskiem apsvērumiem. Praksē konstrukcijā vietām rodās sķirbas starp puķiku un koku līdz pat 0,8cm platumā uz 1,5m koka garumu. Pie kam, koks nav bijis ne mitrs, ne neizturēts, ne nepareizā laikā no nepareiza meža zāģēts :) Tad nu vēlāk ņemšanās ar papildus konstrukciju blīvēšanu, ja vien iespējams pie tām tikt klāt, bez dažādiem demontāžas darbiem.
To, ko deklarē Aldiss, ka kalibrēts materiāls (tātad plānāks), labāk noturēs vati un tā, nesašļuks ir pretrunā parastai matemātikai. Lieta tāda, ka lai tālāk pielietotu kaut kādas standarta plāksnes, attālumi starp brusu centriem (izņemot pirmo un pēdējo) arī ir standarta. Piemēram, ja konstrukcijā tiek lietota bruse ar biezumu 50mm un gipškartona plāksne ar platumu 1200mm, tad konstrucijā brušu solis starp to centriem (izņemot pirmo un pēdējo), būs 60cm. Starp brusēm paliek 550 mm, kuros nostiprina 565mm platas plāksnes (ruļļu materiālus šādās konstrukcijās neizskatu kā jēdzienu). Tātad, lai kompensētu koka nevienmērību, kustēšanos nākotnē un noturību konstrukcijā ir šie "liekie" 15mm. Kas notiek, ja šo 50mm koka materiālu kalibrējam? Sanāk 45mm kalibrēta bruse. Ja vien mēs netaisāmies piegriezt katru ģipškartona loksni, tad starp brušu centriem solim arī vajadzētu palikt tiem pašiem 60cm. Bet cik tad mums paliek vietas starp brusēm akmensvatei? 555mm - tas ir par 5mm vairāk nekā nekalibrēta materiāla gadījumā. Tātad akmens plāksnes elastības rezerve paliek mazāka tieši par 1 trešdaļu. Vai kas mazāk sēdīsies, vai labāk nostiprināsies? Pie kam ēvelēts, vai neēvelēts koks kustēsies vienādi, tik maciņa saturs kustēsies dažādi. Var jau arī panākt, lai koks kustētos minimāli, bet tas būs vēl dārgāk - ar līmētām brusām nez vai kāds sev būs gatavs gatavot slēptus karkasus...
To, ko deklarē Aldiss, ka kalibrēts materiāls (tātad plānāks), labāk noturēs vati un tā, nesašļuks ir pretrunā parastai matemātikai. Lieta tāda, ka lai tālāk pielietotu kaut kādas standarta plāksnes, attālumi starp brusu centriem (izņemot pirmo un pēdējo) arī ir standarta. Piemēram, ja konstrukcijā tiek lietota bruse ar biezumu 50mm un gipškartona plāksne ar platumu 1200mm, tad konstrucijā brušu solis starp to centriem (izņemot pirmo un pēdējo), būs 60cm. Starp brusēm paliek 550 mm, kuros nostiprina 565mm platas plāksnes (ruļļu materiālus šādās konstrukcijās neizskatu kā jēdzienu). Tātad, lai kompensētu koka nevienmērību, kustēšanos nākotnē un noturību konstrukcijā ir šie "liekie" 15mm. Kas notiek, ja šo 50mm koka materiālu kalibrējam? Sanāk 45mm kalibrēta bruse. Ja vien mēs netaisāmies piegriezt katru ģipškartona loksni, tad starp brušu centriem solim arī vajadzētu palikt tiem pašiem 60cm. Bet cik tad mums paliek vietas starp brusēm akmensvatei? 555mm - tas ir par 5mm vairāk nekā nekalibrēta materiāla gadījumā. Tātad akmens plāksnes elastības rezerve paliek mazāka tieši par 1 trešdaļu. Vai kas mazāk sēdīsies, vai labāk nostiprināsies? Pie kam ēvelēts, vai neēvelēts koks kustēsies vienādi, tik maciņa saturs kustēsies dažādi. Var jau arī panākt, lai koks kustētos minimāli, bet tas būs vēl dārgāk - ar līmētām brusām nez vai kāds sev būs gatavs gatavot slēptus karkasus...
